Atgriešanās pie nākotnes: Ko konferencei par Eiropas nākotni vajadzētu mācīties no Eiropas pilsoņu iniciatīvas panākumiem un neveiksmēm

Pēdējo desmit gadu laikā ir ievērojami palielinājusies ES lietu politizācija tādos jautājumos kā tirdzniecība, taupības pasākumi, klimata pārmaiņas, imigrācija vai pēdējā laikā veselības aprūpe Covid-19 krīzes dēļ. Mēs jau sen esam norādījuši, ka Eiropas pilsoņu iniciatīva (EPI) veicina būtiski atšķirīgu pilsoniskās sabiedrības iesaisti ES politikas veidošanā un ir konstruktīvi virzījusi vairākus no šiem politizētajiem jautājumiem Eiropas un valstu līmenī. ES politikas veidošanas process tradicionāli ir ļāvis institucionalizēt Briselē esošās augstākā līmeņa apvienības un jumta grupas, kas apvieno un pārstāv dažādas intereses ES līmenī, un tas savukārt ir radījis spriedzi ar vietējām grupām, kas atrodas valsts līmenī visās ES dalībvalstīs. Ir pārliecinoši pierādījumi, kas liecina, ka EPI ir bijis noderīgs mehānisms valstu vietējā līmeņa organizatoriem, kuriem ir izdevies sekmīgi politizēt ES jautājumus valsts līmenī un iesaistīt plašu jaunu dalībnieku loku ES politikas veidošanas procesā, vienlaikus arī sniedzot spēcīgus stimulus dažām Briselē izvietotām jumta organizācijām pievienoties šiem jautājumiem. Līdz ar to EPI ir izdevies vēl vairāk savstarpēji sasaistīt valstu un ES politiku, lai gan politikas ietekme ir bijusi neliela.

Tomēr EPI panākumi, sasaistot valstu un Eiropas politiskās debates, kontrastē ar tās ļoti ierobežoto ietekmi uz ES politiku. Tā kā lielākā daļa EPI kampaņu dalībnieku ilgstoši ir neapmierināti, pat tad, ja iniciatīvai izdevās savākt miljonu parakstu, Eiropas Komisija nav spējusi īstenot politiku, kas atbilstu pieprasītajām izmaiņām. Tas ir problemātiski, jo daudzi Eiropas pilsoņi, rīkojot kampaņas un parakstot EPI, varēja ne tikai paust savu viedokli, bet arī faktiski mainīt ES politiku.

Saistībā ar gaidāmo konferenci par Eiropas nākotni, kas tiks rīkota pašreizējā Eiropas politiskajā ciklā (2019–2024), ir daudz jāmācās no EPI panākumiem un neveiksmēm. Konference par Eiropas nākotni nevar būt vēl viens Briseles burbuļa uzdevums, kurā tradicionālās ieinteresētās personas savstarpēji sazinās. Kā izteicis ES tiesību profesors HEC Paris Alberto Alemanno, “ES nenovērsīs demokrātijas deficītu ar vēl vienu lejupēju “konferenci””. Viens no daudzajiem draudiem, kas saistīti ar to, ka konference tiek uzskatīta par ES sabiedrisko attiecību pasākumu, ir vēl lielāka neuzticēšanās ES iestādēm, kas jau tiek uzskatīta par attālinātu no Eiropas pilsoņu vajadzībām. Tā vietā EPI ir parādījusi, ka ir iespējams (un normatīvi vēlams) iesaistīt pilsoņus ES politikas veidošanā, sasaistot ES politiku ar valstu politiskajām debatēm.

Kā savā vēstulē ES iestādēm ir apgalvojusi pilsoniskās sabiedrības koalīcija “Pilsoņi Take Over Europe”, “būtu jāizpēta jauni mehānismi, kas ļautu pilsoņiem pastāvīgi piedalīties ES pārvaldībā”. Lai izveidotu jaunus līdzdalības mehānismus, kas ļautu sadzirdēt Eiropas pilsoņu viedokli, galvenais uzdevums ir veidot saikni starp valstīm un Eiropas politiku un tikties ar pilsoņiem, kur viņi atrodas. Citiem vārdiem sakot, ir jāsasniedz attiecīgie valstu politiskie dalībnieki, kas bieži vien nav iesaistīti ES politikā. ES politikas politizācija ārpus „Briseles burbuļa” valstu debatēs būtu simptoms par ES kā konkurences apstākļu normalizēšanos, kurā dominējošie argumenti ir kritiski ES, nevis pret ES vērsti.

Mūsu demokrātijas kvalitāte ir atkarīga no tā, kā notiek varas aprite starp institucionalizētajiem lēmumu pieņemšanas veidiem un neformālajām saziņas plūsmām. Leģitimitātes krīze notiks, ja iedzīvotāji uzskatīs, ka pastāv plaisa starp neoficiāliem prasījumiem un institucionāliem lēmumiem vai ka politisko sistēmu pārņem interešu grupas, kas pārstāv privātus uzņēmumus. Krustcelēs, kurās atrodas ES, ir jāparedz demokrātiska līdzdalība ārpus valsts robežām, vienlaikus ņemot vērā arī valstu politisko dinamiku. Ja plaisa starp neformālajām saziņas plūsmām un institucionalizētajām lēmumu pieņemšanas formām netiks novērsta tādas krīzes kā Covid-19 kontekstā, loģiskais rezultāts vēl vairāk neuzticēsies.

Konkrētāk, mēs ierosinām veidot demokrātiskus procesus saistībā ar konferenci par Eiropas nākotni, kuros tiek ņemtas vērā valstu politiskās debates, vienlaikus saglabājot Eiropas mēroga loģiku. Ja mērķis ir uzsākt publisku apspriešanu, ko saprot kā atklātas, iekļaujošas un pārdomātas debates, kuru mērķis ir panākt labākos lēmumus, ņemot vērā argumentu spēku, mums ir jāsecina, ka nav konkrētu mehānismu, lai to sagatavotu, bet tas būs rezultāts dažādām debatēm, kas notiks iestādēs un ārpus tām.

Konferencei par Eiropas nākotni būtu ne tikai rūpīgi jāformulē ciešākas attiecības starp valstu un Eiropas politiku, bet tai būtu jādarbojas kā telpai, kurā iedzīvotāji var noteikt darba kārtību jautājumos, kuri būtu jārisina no skatpunkta, kas sniedzas tālāk par nacionālo valsti. Piemēram, pēc Covid-19 pandēmijas un koordinētas pieejas trūkuma tai, visticamāk, daudzi iedzīvotāji atbalstītu plašāku ES kompetenču nodrošināšanu veselības aprūpes jomā, kas pašlaik ir politikas joma, kuru valstu valdības ir pieņēmušas unikāli. Tādēļ konferencē galvenā uzmanība būtu jāpievērš ne tikai institucionālajiem jautājumiem, bet arī atvērtam pamatam, lai iedzīvotāji varētu noteikt darba kārtību ES līmenī. Eiropas pilsoņu iniciatīvā Komisija veic visu iniciatīvu juridisku pārbaudi, jo ir atļautas tikai tās iniciatīvas, kas ir Komisijas kompetencē. Konference ir iespēja pārtraukt šo ierobežojumu un ļaut pilsoņiem noteikt darba kārtību jebkurā jautājumā, pat ja dažiem priekšlikumiem būtu vajadzīgas izmaiņas Līgumā. Iedzīvotājiem būs lielāka iespēja piedalīties, ja viņi varēs pievērsties jautājumiem, par kuriem viņi rūpējas, un ES iestādes apkopos vērtīgu informāciju par to, kādus politikas jautājumus iedzīvotāji vēlas pieņemt ES līmenī.

Kritiska analīze par EPI panākumiem un neveiksmēm palīdzēs uzlabot konferences par Eiropas nākotni organizēšanu. Mūsuprāt, vissvarīgākās atziņas, kas jāņem vērā, ir mobilizēt pilsoņus, kas tradicionāli nav saistīti ar ES politikas veidošanu, sasaistot valstu un ES politiku un dodot iespēju noteikt darba kārtību.