The impact of the COVID-19 pandemic on the ECI implementation and future topics

Addressing the recent COVID-19 pandemic, the European Union has found its self in an unfamiliar form of crisis management. The actions that were executed by the EU member states lacked supervision and coordination; therefore, did not assure all commitments of the member states were well respected. We must construct consistent and binding procedures for all member states of the European Union, in case of such. It is essential to institute a common platform in order to avoid violations of human rights, notably focusing on cybersecurity and the right to privacy. This must be undergone with the aim to assure the security, personal data protection, and values the European Union stands for since its creation. It is fundamental to create a legislative tool that member states can refer to when assuring its citizen's rights and in case of breach will be penalized. In this context, we are addressing states that have declared an emergency situation defined by the Art. 5 of the Constitutional Act no. 227/2002 Coll; where the circumstances under which the state of emergency was declared were clearly unjustified, i.e. Slovakia. States are therefore acquiring exceptional rights over their population; that is to say, monitoring of its citizens residing within a given territory through telecommunications and private companies. As we do not have to further develop, this raises many questions concerning human rights in regard to European citizens. The measures must concern both private and professional activity, which is currently highly concentrated within the cyberspace. This concerns programs such as Zoom that are rapidly rising in popularity; even though, security professionals warn the lack of default settings as not safe. That is to state one example of many. Emphasizing the necessity to act, the European Union must be prepared to assure the security of its citizens while respecting human rights in case of the second wave of COVID-19 or any other possible pandemic.   

In theory the ECI would seem to be a wonderful way to encourage citizen participation, in that it enables a group of citizens to ask the European Commission to prepare a legislative proposal on a specific issue of interest to them. However, even before the COVID-19 pandemic, it received a lot of criticism.

Firstly, citizens have to invest a lot of time and effort in their projects, and there is very little prospect of a successful outcome. The figures show that although quite a lot of projects are accepted for registration, very few go on to have a legislative follow up by the European Commission. There is also a lack of transparency at the initial stage because the examination of the project takes place behind closed doors. Even when the project is successful and obtains one million signatures, the Commission is not obliged to take legislative action; in fact, there is no particular pressure on it produce legislation. The whole process is very slow and cumbersome and can take up to two years because of the various stages involved (the collection of signatures takes a year).

One improvement would be to simplify the collection of signatures so that it is quicker and less complicated to set up. Another measure, which has been proposed by Carnegie Europe, in order to put more pressure on the Commission to take action, would be hold hearings and debates in the national parliaments and the European Parliament at a much earlier stage in the procedure. This would also promote the ECI and publicise the very interesting projects that had been put forward but that the public was completely unaware of. Furthermore, given that coronavirus pandemic has impacted all sectors and made it more difficult to coordinate the preparation of a project, a special more flexible procedure should be put in place in crisis situations.

Under Article 1 of Regulation (EU) 2019/788 of the European Parliament and of the Council of 17 April 2019, on the European citizens' initiative, EU citizens are empowered to petition the European Commission to submit a legislative proposal on any EU-related matter, which they feel needs addressing. In order for an initiative to be admitted by the Commission, ECI organizers must obtain at minimum one million signatures (Article 3(1)(a) of Regulation (EU) 2019/788). 

With the current COVID-19 pandemic, however, it has become increasingly difficult (if not impossible) for ECI organizers to carry out their campaigns and obtain signatures on paper (Council of the EU, 2020). 

In an effort to remedy the situation, the European Commission has submitted a proposal in which it proposes, among other things, to extend the collection period by 6 months (ibid, 2020). 

In addition to the Commission's proposal, I would suggest that campaigning be carried out online. Concretely, ECI organizers could use social media platforms (such as Facebook, Instagram, Twitter, Youtube, etc.) along with video-conferences to promote their initiatives and discuss ideas. I would also suggest that the collection of signatures be conducted electronically (at least until the situation reverts back to "normal").

While this will in no way replace campaigning in person, it is the best viable option available in that it preserves citizens' right to freedom of expression.

That being said, the EU will have to remain vigilant. While digitalisation may have its perks (its rapid and efficient), it can also pose some issues such as misinformation, hacking, identity theft, etc., which could violate fundamental rights as enshrined in the European Declaration of Human Rights (1950).

EPIir lieliska metode, ar kuras palīdzību Eiropas pilsoņi var paust savas bažas un apspriest viņiem svarīgus jautājumus; teorētiski tā vieno cilvēkus, lai izvirzītu konkrētu tematu, un ar pietiekamiem parakstiem var vērsties pie Eiropas Komisijas turpmākai attīstībai. Tomēr nesenās Covid-19 pandēmijas dēļ ir bijuši daudzi kavējumi un šķēršļi, kas ir “apturējuši” šo procesu.

Daudzi apgalvo, ka EPI tika kritizēta jau sen pirms pandēmijas. Ar tādiem jautājumiem kā ilgstošs process, pārredzamības trūkums un pat neskaidrība par izmaiņu īstenošanu pēc tam, kad Eiropas Komisija būs saņēmusi tiesību aktus. Tikai agrīnos posmos vien ir vajadzīgs daudz laika un pūļu, lai ierosinātu tiesību aktus, un to panākumu līmenis ir ļoti zems. Turklāt parakstu saņemšanas gaidīšanas laiks ir viens gads, un atlikušās darbības var sākties vēl vienu gadu. Turklāt tiesību akta izskatīšana/diskusija netiek publiskota, kamēr tas notiek, un tādējādi nenodrošina iedzīvotājiem nekādu pārredzamību. Visi šie galvenie jautājumi bija ne tikai aktuāli, bet arī būtiski ietekmēja EPI un tās forumu pirms pandēmijas. Tāpēc situācija ir pasliktinājusies tikai kopš Covid-19.

Cilvēkiem ir bijis ļoti grūti īstenot savas programmas un potenciāli īstenot Eiropas tiesību aktus, kā arī gandrīz neiespējami saņemt balsis. Tomēr ar Eiropas pilsoņu iniciatīvu 2.0 tagad ir vieglāk tiešsaistē parakstīt iniciatīvas, sniedzot ļoti maz personas datu. ES stingri iesaku izveidot tiešsaistes forumu, kas atvieglotu visu procesu no sākuma līdz beigām. Kā arī spēcīgas sociālo plašsaziņas līdzekļu klātbūtnes nodrošināšana, kas ir viegli pieejama visiem eiropiešiem. Visbeidzot, nākamajā laikposmā liela uzmanība būtu jāpievērš visiem pandēmijas izraisītajiem jautājumiem, jo īpaši attiecībā uz cilvēktiesībām un cilvēku privātumu.

Lai risinātu jautājumu par Koronavīrusa pandēmijas ietekmi uz Eiropas pilsoņu iniciatīvas īstenošanu un sniegtu jēgpilnus komentārus no savu kolēģu izcilā ieguldījuma, esmu izvēlējies aplūkot tās neseno pagātni.

Eiropas pilsoņu iniciatīva konceptuāli atspoguļo vertikālās integrācijas pakāpi politikas veidošanā, pie kuras tiecas Eiropas Savienība. To uzskata par “pirmo starptautisko līdzdalības demokrātijas instrumentu”. Vismaz teorētiski EPI ir apliecinājums tam, ka ES ir guvusi panākumus apjomīgā pārvaldības konglomerācijā kontinentālā līmenī, vienlaikus saglabājot un veicinot demokrātiskas un plurālistiskas vērtības. Tomēr praksē EPI līdz šim ir bijusi iespēja paust kritiku gan no aktīvistu, gan nodibinājumu puses. Šīs neapmierinātības ir ļoti neskaidri atspoguļotas šajā 2015. gada intervijā ar ES parlamentāriešiem (tolaik) György Schöpflin (https://www.youtube.com/watch?v=rYr3t9Yhrqk). “Trūkums varētu būt nedaudz par bargs,” intervijā norāda Šepflina kungs, “bet tas nav bijis veiksmīgs”. Tas parasti ir saistīts ar ierobežojumiem, kas izklāstīti citos skaidrojumos par šo diegu.

Lielā mērā, par ko liecina ES un EPI, liela daļa kritikas, ko par programmu izteicis Schöpflin kungs un videomateriālā iekļautie aktīvisti, tika pausta 2020. gada EPI platformas būtiskā reformā. Iniciatīva “ECI 2.0” tika uzsākta 2020. gada 1. janvārī. Platformas ietvaros tika izveidots vienkāršots reģistrācijas mehānisms un iekļauts forums, lai veicinātu lielāku iesaistīšanos un diskusijas attiecībā uz EPI (reģistrācijas un paraugošanas izmaiņas; parakstu vākšanas posmi, kā arī iespējamās izmaiņas tematiskajā tendencē, ko virza forums). Šīs izmaiņas ir potenciāli revolucionāras, tādējādi mēģinot novērtēt vai kvalificēt, vai tās ir bijušas efektīvas tik drīz pēc to īstenošanas, ir problēma, pat pirms tiek ņemta vērā pašreizējā krīze. Turklāt, ņemot vērā COVID-19 pandēmijas radītos apstākļus, ES nav spējusi popularizēt un darbināt šo jauno platformu, kā cerēts. (ko iznīcināja 2020. gada 6. marta pasākums par “ECI 2.0” modernizāciju, kas tika atlikts līdz turpmākam paziņojumam; Https://citizens-initiative.europa.eu/conference-european-citizens-initiative-20-design-engage-impact_en)

Tas rada arī dažus jaunus jautājumus; Kā ES var paātrināt jaunā “ECI 2.0” īstenošanu un pieņemšanu klimata jomā pēc COVID-19? Vai ES var iekļaut “ECI 2.0” projektā vai līdzīgā reformu ierosmē tuvākajā nākotnē dažus reformu ierosinājumus, ko šajā ievirzē citi (sociālā tīkla kampaņas un parakstu vākšana tiešsaistē u. c.)?

2020. gada sākums daudziem no mums bija priecīgs pasākums, ko papildināja cerība uz nākamo desmitgadi. Eiropas iedzīvotājiem veselības krīze, kas sākās Wuhan provincē, bija tālu no viņu bažām, līdz viņiem nācās saskarties ar realitāti un šīs sanitārās krīzes nozīmīgumu. Kopš 2020. gada tā ir “Covid-19” forma. Maijā ES vadītāji nolēma iesniegt priekšlikumu atveseļošanas plānam par īstermiņa 750 miljardu euro palielinājumu ES budžetā un pārskatītu ilgtermiņa budžetu. Eiropas Savienības reakcija ir vērsta uz četrām dažādām prioritātēm: vīrusa izplatības ierobežošana, ārstēšanas un vakcīnu pētījumu pierādīšana, medicīnas aprīkojuma nodrošināšana un atbalsts darbavietām, uzņēmumiem un, visbeidzot, ekonomikai. Kā ar Eiropas pilsoņu iniciatīvu (EPI) mums jau ir uz laiku liegta pārvietošanās brīvība, vai krīze negatīvi ietekmēs efektīvu līdzdalības demokrātiju? Tā kā EPI ir būtiska iezīme Lisabonas līguma sadaļā par līdzdalības demokrātiju, tā ļauj ES pilsoņiem apzināt kopīgu jautājumu un aicināt rīkoties.

EPI pamatsistēma ir noteikta LES 11. panta 4. punktā, un LESD 24. panta 1. punktā ir sīki izklāstīti procedūru un nosacījumu vispārīgie principi. Komisija 2020. gadā centās pilnveidot EPI un padarīt procedūru pieejamāku. Tomēr, ņemot vērā sanitāro krīzi, parakstu vākšana, kā arī projekta akceptēšana šķiet sarežģīta, jo Eiropas Savienībai ir prioritātes, kas saistītas ar pašreizējo krīzi. Ar 2020. gada iniciatīvu EPI veicināšanai parakstu vākšanas termiņš jau ir pagarināts par sešiem mēnešiem, taču ar ierobežotu kontaktu skaitu tas varētu nebūt pietiekami. Tomēr digitālajā laikmetā mums būtu jāizmanto pieejamās tehnoloģijas. Tas nodrošinātu lielāku pamanāmību un uzlabotu procesa pārredzamību, kā arī padarītu to pieejamāku.

Svarīga izmaiņa, ko Covid-19 varētu ieviest attiecībā uz EPI, ir iniciatīvas. Patiešām, Eiropas Parlamenta un Padomes priekšlikumā ir noteikts, ka jaunajām iniciatīvām jābūt saistītām ar Covid-19 ietekmi.

Kopš 2011. gada ir veiksmīgi apstiprinātas tikai četras iniciatīvas, un tas liecina, ka ir svarīgi tās padarīt pieejamākas.

COVID-19 ir būtiski ietekmējusi ES un pasaules darbību, tas ir būtiski ietekmējis mūsu cilvēktiesības un brīvību. Tā kā pēdējos mēnešos ir notikuši negatīvi notikumi, mēs varam saprast, kuriem tematiem ir jāpievērš tūlītēja uzmanība. EPI un Eiropas Savienība ir pievērsusi uzmanību lielākajai daļai tematu, tostarp tādiem svarīgiem jautājumiem kā klimata pārmaiņas, taču citu svarīgu jautājumu, piemēram, privātumam, uzmanība nav bijusi pelnījusi uzmanību. Visā bloķēšanas laikā privātums kļuva par sensitīvu tematu, jo tika ieviesta telefona izsekošana un nenodrošināti tiešsaistes konferences zvani.

Daudzas valstis Eiropas Savienībā un ārpus tās ir izmantojušas lietotņu izsekošanas tehnoloģiju, lai cīnītos pret Covid-19, no kurām dažas pat apmainās ar informāciju savā starpā, piemēram, Amerikas Savienotās Valstis dalās datu vākšanā ar Vāciju un Itāliju. Debates par ES pilsoņu veselības un privātuma nodrošināšanu ir ilgas un sarežģītas debates. Šo tematu es iekļāvu diskusijā, jo tas ir piemērs tam, kā viegli var vākt un nosūtīt privātu informāciju, piemēram, par atrašanās vietu un datu vākšanu. Bloķēšana parādīja, ka pastāv privātuma jautājums tikai ilgi, pirms Covid-19 daudzas valdības un privāti uzņēmumi vāc lietotāju datus, lai gan tie tos neslēpj, tie par to skaidri nepaziņo. Spilgtākais piemērs, kas bija zināms pirms dažiem mēnešiem, bet atklājās tikai nesen, ir tas, kā populārā lietotne TikTok ir savākusi lietotāja telefona datus un pārsūtījusi visus tos Ķīnas uzņēmumam, kas izveidoja TikTok.

Ir vajadzīgasizmaiņas EPI koncepcijā, kā arī tematu tendences. Neatstājot novārtā citus svarīgus tematus, piemēram, klimata pārmaiņas, EPI un ES noteikti ir jāpiešķir lielāka prioritāte privātumam, jo lēni, bet noteikti ES pilsoņi zaudē vienu no savām svarīgākajām cilvēktiesībām un privātumu.

Eiropas pilsoņu iniciatīva (EPI) ir instruments, kas dod pilsoņiem iespēju ietekmēt ES politikas veidošanu. To uzskata par “pirmo starptautisko līdzdalības demokrātijas instrumentu”. Tomēr kopš tās izveides 2011. gadā tikai četras iniciatīvas ir sasniegušas vajadzīgo parakstu skaitu (Right2Water, One of Us, Stop Vivisection un Ban Glyphosate), un tikai pēdējā no tām ir sasniegusi parlamentu (2014) un varētu kļūt par realitāti. Tas parāda, cik grūti un maz ticams var ietekmēt ES politiku.

Tomēr, kā liecina pandēmija, spēcīga un vienota pilsoniskā sabiedrība ir vajadzīga vairāk nekā jebkad agrāk, un EPI to var ievērojami veicināt. Kā EPI var kļūt par instrumentu, ko visi Eiropas pilsoņi izmanto, lai lūgtu Eiropas Savienības palīdzību? Kā EPI var kļūt par līdzdalības instrumentu, kam tai vajadzētu būt?  

ES ierosinu, ka EPI vajadzētu padarīt savu forumu redzamāku, rīkojot kampaņu sociālajos plašsaziņas līdzekļos, lai palīdzētu cilvēkiem uzzināt vairāk par EPI. Man bija vajadzīgs laiks, lai uzzinātu par EPI. Manuprāt, EPI būtu jāformulē šādi: lielisks instruments transnacionālas demokrātijas un cilvēktiesību veicināšanai. Tas būtu jāveicina, izmantojot sociālo plašsaziņas līdzekļu platformas (Facebook, Twitter, Youtube vai Instagram) un pat laikrakstus no dažādām dalībvalstīm. Vēl viens veids, kā to panākt, ir rīkot kampaņas ES iestādēs, iestāžu darbinieku vidū, kā arī Briseles un visas Eiropas Savienības universitātēs.EPI varētu arī izveidot Youtube kanālu, kurā varētu izskaidrot dažādās iniciatīvas, kas pašlaik tiek apspriestas. Tas var atvieglot parakstu vākšanas procesu un veicināt sabiedrības līdzdalību Eiropas pilsoņu iniciatīvā.