Eiropas digitālās nākotnes veidošana: Kā pilsoņi var ietekmēt politiku?

hi

Digitālā Visuma regulēšana ir viens no sarežģītākajiem mūsdienu laikmeta izaicinājumiem. Digitālo tehnoloģiju atturošais raksturs, to izstrādes ātrums un iesaistīto dalībnieku ārkārtīgais neviendabīgums apgrūtina stabila un kopīga tiesiskā regulējuma izstrādi. Tomēr tieši šīs sarežģītības dēļ ir ļoti nepieciešams plašāk iesaistīt pilsoņus (un dalībvalstu iedzīvotājus) lēmumu pieņemšanas procesos, kas veido Eiropas digitālo telpu. Tāpēc būtiska nozīme ir tādiem instrumentiem kā EPI, Eiropas pilsoņu paneļdiskusijas un citi līdzdalības un apspriešanās demokrātijas veidi. 

Protams, lai piedalītos (un darīt to nopietni), jums vispirms ir jāsaprot: Tas ir sarežģīts uzdevums, kas steidzami jārisina, lai nodrošinātu informētu un efektīvu līdzdalību, proti, cīņu pret digitālo analfabētismu. Saskaņā ar Eurostat 2024. gada februārī publicētajiem datiem aptuveni 45 % eiropiešu vecumā no 16 līdz 74 gadiem trūkst digitālo pamatprasmju, savukārt gandrīz 7 % nekad nav izmantojuši internetu (https://ec.europa.eu/eurostat/en/web/products-eurostat-news/w/ddn-20240222-1). Bez nopietna un visaptveroša Eiropas digitālās apmācības un iekļaušanas plāna pastāv risks, ka digitālā ekonomika attīstīsies nevienmērīgi, pastiprinot sociālo asimetriju un liedzot lielai iedzīvotāju daļai iespēju pilnībā izmantot savas pilsonības tiesības.

Jāatzīst, ka sistēmu, kurās izmanto mākslīgo intelektu, regulējums ir izšķirošs jautājums. Tādas profesijas kā balss aktieris, grafiķis, ilustrators vai komponists tagad ir pakļautas reālam riskam tikt aizstātām ar algoritmiem, kas spēj reproducēt balsi, attēlus vai mūziku bez pienācīgas ekonomiskas vai morālas atzīšanas. 

Saistībā ar politiku, kas reglamentē digitālo vidi, vēl viens aspekts, kam jāpievērš uzmanība, attiecas uz minimālo vecumu, no kura var piekļūt sociālajiem tīkliem. Šim priekšlikumam man ir personiska nozīme. Manas bērnības laikā es pavadīju daudzas stundas pie datora, bieži vien no garlaicības, trūkst instrumentu, lai interpretētu to, ko es redzēju un mijiedarbojos ar. Atskatoties atpakaļ, es atzīstu, ka agrīnai piekļuvei digitālajai pasaulei un jo īpaši sociālajiem medijiem ir vajadzīgs emocionāls un kognitīvs briedums, kas man trūka (un tas attiecas uz daudziem jaunākiem cilvēkiem). Digitālā izglītība būtu pakāpeniski jāpapildina ar iekļūšanu šajās telpās.

 Minimālais vecums piekļuvei sociālajiem medijiem būtu jānosaka 15 vai 16 gadi, kā tas jau ir ierosināts vai apspriests dažās dalībvalstīs. Piemēram, Spānijā tiekapspriesta iespēja palielināt minimālo vecumu piekļuvei sociālajiem tīkliem līdz 16 gadiem (https://cadenaser.com/nacional/2025/03/25/elevar-a-16-anos-la-edad-para-abrir-cuentas-en-las-redes-sociales-y-castigar-los-deepfakes-claves-de-la-ley-de-menores-en-el-entorno-digital-cadena-ser), savukārt Francijā tiek apsvērta iespēja sniegt nepārprotamu vecāku piekrišanu bērniem, kas jaunāki par 15 gadiem (https://www.ilfattoquotidiano.it/2023/03/04/francia-no-ai-social-network-prima-dei-15-anni-la-propostadi-legge-tutela-deigiovanissim/7085600). Šo priekšlikumu mērķis nav sodoši ierobežot piekļuvi digitālajai jomai, bet gan atbalstīt jauniešus apzinātākā un drošākā ceļā. Ir rūpīgi un līdzsvaroti jāreaģē uz riskiem, kas saistīti ar sociālo mediju agrīnu un nevadāmu izmantošanu — no saskares ar nepiemērotu saturu līdz iebiedēšanai tiešsaistē, no digitālās atkarības līdz naida runai tiešsaistē. 

Ņemot vērā iepriekš teikto, varbūt mums būtu jāpārtrauc stāstīt digitālo jomu kā kaut ko nepatiesu attiecībā uz sociālo realitāti, jo tā tagad sakņojas sociālajā struktūrā un dziļi ietekmē tās attīstību. Tāpēc, ja mēs tiecamies uz digitālu nākotni, kas atspoguļo mūsu vērtības, ir būtiski piedalīties, uzklausīt, dot ieguldījumu un izteikties. 

Tāpat kā demokrātijai, arī digitālajai nākotnei ir jābūt līdzdalīgai un dzīvotspējīgai.