Ceļā uz Eiropu aiz „Briseles burbuļa” ar Eiropas pilsoņu iniciatīvu

Pilsoniskās sabiedrības iesaistīšana lēmumu pieņemšanā ir viens no ES iestāžu leģitimitātes stratēģiju stūrakmeņiem kopš 20. gs. 90. gadu beigām. Lai gan ES politikas veidošanas process tradicionāli ir ļāvis institucionalizēt Briselē esošās augstākā līmeņa apvienības un jumta grupas, kas apvieno un pārstāv dažādas intereses ES līmenī, Eiropas Komisija ir mēģinājusi oficiāli atvērt politikas procesu dažādām pilsoniskās sabiedrības grupām. Briselē izvietotās organizācijas mēdz koncentrēt savus vēstījumus un strādāt pie ES iestādēm, un līdz ar to tās, visticamāk, darbosies Eiropas Komisijas noteiktajā satvarā. Tas nozīmē, ka šīs organizācijas reaģē uz idejām un satvariem, kas atkārtojas ES iestādēs un kam ir mazāk kanālu citiem tematiem. Turpretī Eiropas pilsoņu iniciatīva (EPI) mudina pilsonisko sabiedrību iesaistīt ES politikas veidošanā būtiski atšķirīgā veidā. EPI galvenais inovatīvais aspekts ir tas, ka dalībnieki paši var noteikt darba kārtību. Tas ir bezprecedenta gadījums, jo visus jautājumus iepriekš formulēja Eiropas Komisija, un pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem bija jāiesaistās šajos jautājumos.

EPI ir saņēmusi gan politisku, gan akadēmisku kritiku kā bezzobu mehānisms, kas nevar ietekmēt politikas veidošanu. Daži EPI organizatori patiešām ir neapmierināti ar to, ko viņi uzskata par Komisijas virspusēju apsvērumu. Tomēr savā empīriskajā analīzē par piecām pilsoņu iniciatīvām (STOP TTIP, One of Us, Wake Up Europe, Media Pluralism un Right2Water) mēs konstatējām, ka vairākiem ES līmeņa un valstu uzņēmējiem izdevās sekmīgi politizēt ES jautājumus un iesaistīt plašu jaunu dalībnieku loku ES politikas veidošanas procesā.

Tas arī deva spēcīgu stimulu dažiem institucionalizētiem dalībniekiem, kas atrodas Briselē, pievienoties tiem (piemēram, Greenpeace pievienojās STOP TTIP kampaņai, kad tā bija sekmīga). Iesaistot politikas veidošanā jaunus dalībniekus, politizējot kādu ES jautājumu, EPI var ievērojami veicināt ES kā politikas demokrātisko leģitimitāti. Tas palīdz uzlabot līdzdalību pilsoniskajā sabiedrībā, samazinot dalības maksu ES politikas veidošanā. Analīzē tika konstatēts, ka EPI kampaņu rīkotāji spēja ātri nodot jautājumus, kas tradicionāli tiek uzskatīti par valsts mēroga jautājumiem (piemēram, aborts un plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesības) uz ES līmeni, ieguldot resursus Eiropas mēroga kampaņās.

Normatīvi ES politikas politizācija ārpus „Briseles burbuļa” tādā gadījumā būtu ES kā konkurences apstākļu normalizēšanas simptoms, kurā dominējošie argumenti ir ES kritiski (lai apturētu TTIP), nevis pret ES vērsti argumenti. Process, kurā ES jautājumi kļūst politizēti valstu līmenī, arī palīdzētu veidot Eiropas publisko telpu. Šāds process varētu tikt saprasts kā “empowering dissensus” (“empowering dissensus”) — jēdziens, kas attiecas uz situāciju, kad ES jautājumi kļūst par domstarpību jautājumu valstu publiskajās sfērās. Neapšaubot Eiropas projektu kopumā, “empowering dissensus” nozīmē izvirzīt konkurējošus politiskos vēstījumus (piemēram, sociālo demokrātu pret liberāliem vēstījumiem) policijā, kurai ir tendence panākt vienprātību.