Eiropas pilsoņu iniciatīva ir jāreformē vēl vairāk: Īstermiņa un ilgtermiņa priekšlikums

Neraugoties uz dažām cerībām tās ievadā, Eiropas pilsoņu iniciatīva (EPI) nav bijusi veiksmes stāsts. Lai uzlabotu instrumenta demokrātisko kvalitāti, ir būtiski palielināt tā efektivitāti. ES ierosinu divus risinājumus: Īstermiņā Eiropas Komisijai ir radikāli jāmaina pieeja “sekmīgām” iniciatīvām un jāļauj Parlamentam un Padomei lemt par to likteni. Ilgtermiņā izmaiņām ES līgumos būtu jāļauj rīkot transnacionālus referendumus kā patiesi inovatīvu un no tā izrietošu demokrātisku instrumentu Eiropā.

Kad Lisabonas līgums tika ratificēts, tā atbalstītāji norādīja uz jauno Eiropas pilsoņu iniciatīvu, kas ir daļa no risinājuma attiecībā uz ES plaši apspriesto “demokrātisko deficītu”. Novatoriski viena miljona parakstu vākšana ļauj kampaņas dalībniekiem ierosināt tiesību aktu Eiropas Komisijai. Tajā pašā laikā vismaz ceturtdaļā ES dalībvalstu ir jāsasniedz salīdzinoši zemi minimālie sliekšņi. Šā instrumenta mērķis ir ļaut organizētiem pilsoņiem, arī tiem, kas atrodas ārpus Briseles burbuļa, ietekmēt politikas veidošanu ES līmenī. “Iegūt lielāku ietekmi politikā, kas ietekmē jūsu dzīvi”, ir Komisijas solījums attiecībā uz EPI.

Tomēr EPI vēsture liecina, ka instruments nav saglabājis šo solījumu. Kopš 2012. gada tikai sešām iniciatīvām izdevās savākt prasītos parakstus — mazāk nekā vienu iniciatīvu gadā. Attiecībā uz četrām iniciatīvām, par kurām jau ir saņemta oficiāla atbilde, Komisija nekad nav veikusi turpmākus pasākumus ar konkrētu iniciatīvas priekšlikumu, neievērojot kampaņas dalībnieku prasības. Tas ne tikai atstāja daudzus EPI aktīvistus vilšanos par līdzdalības iespējām, bet arī padarīja citus pilsoniskās sabiedrības aktīvistus par to, ka EPI ir potenciāli efektīva pieeja, lai ietekmētu politisko procesu. Tikai nesen iniciatīvas reģistrācijas numuri ir atjaunojušies. Ļoti svarīgi ir tas, ka arī sabiedrības zināšanas par EPI joprojām ir ļoti ierobežotas — tikai neliela daļa ES pilsoņu saprot, ka instruments pat pastāv.

Lai gan ir taisnība, ka EPI zināmā mērā ietekmēja darba kārtības noteikšanu ES iestādēs un palielināja pilsoniskās sabiedrības dalībnieku iesaistīšanos ES politikā, EPI nav kļuvusi par efektīvu demokrātiskās līdzdalības instrumentu. Šis instruments būtu jānovērtē atbilstoši šai pēdējai dimensijai: Kampaņas dalībnieki organizē pasākumus, lai gūtu labumu no politikas. Galu galā demokrātija ir saistīta ar “lielāku ietekmi politikā, kas ietekmē jūsu dzīvi”, Dominik Hierlemann un Christian Huesmann pareizi norāda uz nesenās EPI reformas priekšrocībām. Tomēr ir vajadzīgas lielākas izmaiņas. Lūk, divi priekšlikumi, kā uzlabot EPI aktīvistu iespējas paust lielāku ietekmi.

Īstermiņā Eiropas Komisijai ir radikāli jāmaina pieeja EPI. Kā zināms, Komisija ir ES likumdošanas vārtziņa. Tas var bloķēt jebkuru iniciatīvas priekšlikumu, neļaujot Eiropas Parlamentam un Padomei lemt par jebkuru ES pilsoņu ierosinātu tiesību aktu. Tomēr Eiropas Parlaments un Padome ir daudz demokrātiskāk leģitimēti nekā Komisija. Tāpēc, ja EPI parakstu vākšanas centieni ir sekmīgi, Komisijai būtu brīvprātīgi jāatturas izmantot savas veto tiesības, ko nodrošina tās monopols attiecībā uz likumdošanas iniciatīvu. Lai palielinātu sekmīgu EPI parakstu vākšanas centienu ietekmi, Komisijai būtu brīvprātīgi jāapņemas reaģēt uz jebkuru EPI, ko atbalsta viens miljons ES pilsoņu, ar attiecīgu likumdošanas iniciatīvu, kas ļauj ES pārstāvošajām struktūrām — Eiropas Parlamentam un Padomei — lemt par konkrēta priekšlikuma likteni. Līdzīgi instrumenti valstu līmenī vienmēr attiecas arī uz likumdevējiem. Protams, šādas izmaiņas, reaģējot uz EPI kampaņām, prasītu milzīgu pašierobežojumu no Komisijas puses — brīvprātīgu apņemšanos neizmantot varu. Tomēr, ņemot vērā EPI pašreizējo struktūru, tas ir visvienkāršākais veids, kā uzlabot instrumenta kvalitāti un palielināt EPI kampaņas īstenošanas iespējas, vai vismaz ļaut ES pilsoņu pārstāvjiem noraidīt konkrētu priekšlikumu. Svarīgi ir tas, ka jautājums par to, vai EPI kampaņa atbilst Komisijas juridiskajām pilnvarām, jau tiek izlemts reģistrācijas laikā, tāpēc nepastāv risks, ka Komisija ierosinās nelikumīgus pasākumus. Nav pārsteigums, ka arī tādas ideju laboratorijas kā Carnegie Europe nesen ir uzsvērušas nepieciešamību vairāk iesaistīt Eiropas Parlamentu un valstu parlamentus EPI iniciatīvu apspriešanā.

Ilgtermiņā EPI ir būtiski jāreformē kā daļa no nākamajām izmaiņām ES līgumā: sekmīgiem EPI parakstu vākšanas centieniem būtu jānonāk saistošā referendumā ES līmenī par konkrēto jautājumu. Šeit es sekoju tādiem ierosinājumiem kā Bruno Kaufmann, kuros aicināts veidot transnacionālu ES tiešo demokrātiju. Šāda reforma ļautu visiem ES pilsoņiem paust viedokli par konkrētiem jautājumiem. Tādēļ, lai izvairītos no pārāk liela referendumu skaita, ir domājams palielināt EPI parakstīšanas slieksni no viena miljona parakstu līdz (nedaudz) lielākam skaitam parakstu. Tāpat kā balsošana Padomē, arī noteikumiem par kvalificētu balsu vairākumu ir jānodrošina, ka priekšlikumam piekrīt ne tikai ES iedzīvotāju vairākums, bet arī vairākums ES dalībvalstu. Transnacionāli referendumi var palīdzēt veidot “Eiropas publisko telpu”, kas ir svarīgs priekšnoteikums ES politikas demokratizācijai. Svarīgi ir tas, ka šāda instrumenta reforma arī ievērojami palielinātu to ES pilsoņu skaitu, kurus interesē EPI: Viņi uzskata, ka instruments var būt efektīvs līdzeklis, lai ietekmētu politisko procesu, t. i., lai tam būtu lielāka ietekme politikā, kas ietekmē viņu dzīvi.