Starptautisku referendumu rīkošana Eiropas Savienībā

Jau 62. gadsimta sākumā vēlētājiem kādā no Eiropas valstīm 27. septembrī ir iespēja lemt par Eiropas jautājumu vēlēšanu urnā. Tomēr šādi referendumi joprojām ir ļoti nacionāli jautājumi un nekompensē tautas balsu trūkumu ES līmenī, raksta Bruno Kaufmann, nesen publicētās Eiropas demokrātijas pasesautors.   

Attēli pirms 27. septembra balsojuma Šveicē par darba tiesību saskaņošanu ar Eiropas Savienību ir tādi paši kā parasti. Kampaņas plakātos attēlots darba vīrieša zīmējums ar drošības jostu, kurā ir ES zvaigznes, un viņa lielais apakšējais apakšējais gals ir Šveices sarkanbaltā karte. Ar šo vizuālo informāciju politiskie spēki, kas ir pilsoņu iniciatīvas “mērena imigrācija” pamatā, vēlas uzsvērt spiedienu, ko rada nolīgumi par brīvu pārvietošanos, par kuriem Šveice un Eiropas Savienība vienojās pirms vairāk nekā 20 gadiem.

Kopš tā laika gan parlamentos, gan starp cilvēkiem ir notikušas politiskas debates par dažādiem šī brīvas pārvietošanās režīma aspektiem. Lai gan 67,5 % Šveices vēlētāju apstiprināja sākotnējo nolīgumu, vairāki pagarinājumi, jo īpaši attiecībā uz jaunajām dalībvalstīm Centrāleiropā, ieguva pozitīvu 53–59 % balsu vairākumu vēl četros populārajos balsojumos “00. gados”. Tomēr pilsoņu iniciatīva ierobežot šīs brīvības (“masveida imigrācijas iniciatīva”) 2014. gadā guva nežēlīgu uzvaru, izraisot virkni precizējumu par trauslajām novirzēm starp Eiropas Savienību un Šveici, kas nav ES dalībvalsts, tostarp gaidāmo balsojumu 27. septembrī.

“Šveice ir ļoti eiropeiska, un Eiropa ir kļuvusi daudz vairāk Šveices.”

“Neviena cita Eiropas valsts nepiedāvā tik daudz instrumentu un procedūru pilsoņu tiešai iesaistīšanai lēmumu pieņemšanas procesā kā Šveice,” saka Andrassy universitātes Budapeštas politisko zinātņu profesors Zoltan Pallinger. Kopā ar kolēģiem no visas Eiropas viņš ir palīdzējis sagatavot visaptverošu Eiropas Parlamenta pasūtītu ziņojumu, kurā novērtēta tiešās demokrātijas izmantošana un nākotne Eiropā un par to: “Tomēr attiecībā uz Eiropas jautājumiem Šveice ir ļoti eiropeiska, un Eiropa ir kļuvusi daudz vairāk Šveices,” norāda, ka kopš 1972. gada gandrīz 30 valstis ir rīkojušas tautas balsojumus par Eiropas integrācijas jautājumiem.  

Šodienas Eiropas Savienības (kuras nosaukums tika nosaukts 1992. gadā) priekštece bija 1952. gadā izveidotā Eiropas Ogļu un tērauda kopiena, kas 1957. gadā izveidoja Eiropas Ekonomikas kopienu. Šā procesa dibinātāji, lai pārvarētu konfliktus starp tautām, kuru rezultātā 20. gadsimta pirmajā pusē sākās daudzi kari, nepiekrita idejai tieši iesaistīt iedzīvotājus lēmumu pieņemšanas procesā. Viņu projekts bija vērsts pret pagātnes nacionālistisko vardarbību, kurai labu iemeslu dēļ pēckara eiropiešu vidū bija liela leģitimitāte. Tomēr pagājušā gadsimta 60. gadu sākumā Francijas prezidents Šarls de Golls (Charles de Gaulle) sāka saprast, ka jebkādai turpmākai integrācijai Eiropas līmenī būs vajadzīgs tiešs pilsoņu apstiprinājums:

“Eiropa ir dzimusi dienā, kad dažādas tautas principā nolemj pievienoties. Tas prasīs referendumus,” paziņoja de Golls.

Konstitucionāli nepieciešams vai vienkārši piemērots

Līdz ar to tā bija Francija, kurā 1972. gada 23. aprīlī tika rīkots pirmais valsts mēroga referendums par Eiropu. Tajā pašā gadā arī Īrijas, Norvēģijas, Dānijas un Šveices pārstāvji varēja tieši ietekmēt Eiropas jautājumu. Pēc šīs Eiropas atvēršanas modernai tiešai demokrātijai vairāk cilvēku ieguva iespēju kļūt par lēmumu pieņēmējiem: “Mēs esam redzējuši dažādus Eiropas referendumu veidus un loģiku,” saka Cīrihes Universitātes pētnieks Fernando Mendez, kas ir viens no Eiropas Komisijas referenduma pētījuma līdzautori: “Daudzas vēlēšanu zīmes ir vajadzīgas konstitucionāli, piemēram, Īrijā, bet citas ir vienkārši piemērotas, piemēram, ja valsts vēlas kļūt par Savienības dalībvalsti.” Citi balsošanas procesi, ko izraisīja minoritāte ar pilsoņu iniciatīvu vai spiedienam pakļauta valdība, piemēram, Apvienotās Karalistes premjerministra Deivida Kamerona (David Cameron) lēmums rīkot konsultatīvu “Brexit-plebiscite” (Brexit-plebiscite) — “ir daudz sarežģītāki”, saka Fernandez, jo “sekas var būt iespējamas dažādām politiskām interpretācijām”.

Vēsturiski lielākā daļa — aptuveni divas trešdaļas — valsts mēroga referendumu par Eiropu ir apstiprinājuši ierosinātos integrācijas pasākumus. “Mēs esam konstatējuši vismaz trīs lielas priekšrocības, ko sniedz pilsoņu atbildība par Eiropu,” saka Bāzeles Universitātes politiskās ekonomikas profesors Alois Stutzer: “Eiropas projekts iegūst leģitimitāti, integrācijas ceļš atbilst iedzīvotāju vēlmēm, un iesaistītie iedzīvotāji kļūst labāk informēti par šo jautājumu,” norāda Stutzer, kuras pētījumi liecina, ka dažos Eiropas jautājumos Šveices vidējais rādītājs ir labāk informēts nekā vidējais Vācijas Bundestāga loceklis. Tāpat kā daudzi citi Eiropas lietu zinātnieki, Štuzer atzinīgi vērtētu Eiropas mēroga referenduma izveidi:

“Šāds transnacionāls tautas balsošanas process nepārprotami stiprinātu Eiropas Savienību un padarītu to spējīgāku risināt lielās globālās problēmas.”

Kā norādīja Īrijas ES korespondents Dan O’Brien, “ievadīt cilvēka dramas devu ES integrācijas tehnokrātiskajā mašīnā”.

Eiropas nākotne un moderna tiešā demokrātija

62. valsts mēroga referendums par Eiropas jautājumu 27. septembrī notika citā Eiropas vēstures krustcelēs: Šogad 27 dalībvalstu grupa cer pabeigt bieži sāpīgo procesu, lai panāktu “Brexit” un sāktu “Konferenci par Eiropas nākotni”, kas ir pirmā konstitucionālā pārskata sanāksme kopš 2002.–2003. gada Konventa par Eiropas nākotni.

“Mēs vēlamies veicināt pilsoņu aktīvu līdzdalību šajā procesā”,

šovasar teica Horvātijas Eiropas lietu valsts sekretāre Andreja Metelko-Zgombiča (Andrea Metelko-Zgombić). Tomēr, neraugoties gan uz normatīvo, gan empīrisko pamatojumu referenduma procesa izmantošanai Eiropas politikā, daudzi vadošie politiķi, galvenokārt tie, kas ilgstoši dominē politiskajās nometnēs, sociālajā demokrāti un konservatīvie, joprojām ir ļoti skeptiski attiecībā uz varas dalīšanu Eiropā ar vēlētājiem.

Pirms divdesmit gadiem Konventā par Eiropas nākotni, kas pati par sevi bija tautas balsojuma rezultāts, Īrijas „nē” par Nicas līgumu, apsprieda virkni iniciatīvu un referenduma instrumentu, kas jāievieš ES līmenī. Konvencijas locekļu vairākums nobalsoja par šīm reformām, savukārt Konvencijas priekšsēdētājs — bijušais Francijas prezidents Giscard D’Estaing kā dalībvalstu valdību vārtzinis — šo soli vērtēja. Tā vietā viņš piedāvāja izveidot Eiropas pilsoņu iniciatīvas procesu, kas dotu iespēju vienam miljonam pilsoņu no vismaz septiņām dažādām dalībvalstīm iesniegt Eiropas Komisijai tiesību aktu priekšlikumus — “pirmo bērnu soli ceļā uz transnacionālu tiešo demokrātiju”, kā to apraksta politikas zinātņu profesore Maja Setäla, kas darbojas Turku Universitātē Somijā. Kopš tās izveides 2012. gadā ir sāktas aptuveni simts Eiropas pilsoņu iniciatīvas. Jaunākais, t. s. “ Tiesības uz ārstēšanu”, ir saistīts ar pašreizējo Covid-19 krīzi, savukārt viens no pirmajiem šādiem priekšlikumiem aicināja Eiropas Komisiju izbeigt brīvu pārvietošanos ar Šveici, par ko Šveice tagad var lemt septembra beigās.