Par brīvu pārvietošanos

Teorētiski personu brīva pārvietošanās ir viens no Eiropas Savienības un paplašinātās EEK zonas pamatprincipiem. Nākuši no Ziemeļvalstīm, esmu pieradusi pie šīs dzīves, kopš tā ir īstenota kopš 1952. gada un oficiāli izveidota 1954. gadā.

Turklāt tagad tas pats attiecas uz ES/EEK zonu. Vai arī mēs? Pieredze ir parādījusi, ka tā nav tik brīva, cik tai vajadzētu būt. Pirmais šķērslis rodas, kad vēlaties reģistrēties jaunā valstī. Tā nav problēma, ja pārceļaties no Norvēģijas uz Zviedriju un no Zviedrijas uz Somiju. Jūs vienkārši aizpildāt veidlapu tiešsaistē, lai reģistrētu savu jauno adresi. Īstenībā es neesmu pilnīgi pārliecināts, vai tas ir nepieciešams, pat ja tas ir nepieciešams. Taču bankas konta reģistrācija utt., protams, ir nepieciešama, bet kopumā process ir tik vienkāršs, ka es par to esmu aizmirsis.

Portugālē tā nav. Jāsaskan ar imigrantiem no pārējās pasaules un jāuzrāda jūsu akreditācijas dati, kas ietver pasi, kas Ziemeļvalstīs nav nepieciešams. Kopš vispārējas Eiropas identitātes kartes ieviešanas šodien tā varētu nebūt prasība, bet 1999. gadā tā bija Somija, neatkarīgi no tā, ka es biju citas dalībvalsts pilsonis.

Kopumā es domāju, ka katrai lielpilsētai katrā dalībvalstī vajadzētu būt saviem birojiem, kas izskatītu visas lietas, kas attiecas uz ES pilsoņiem, iespējams, ieskaitot EEK. Tāpat kā ES/EEK pilsoņiem lidostās ir savas rindas, arī šajā gadījumā tas būtu jādara. Dokumentu skaits samazinātos, un cilvēki, kas tur strādā, zinātu, kādi noteikumi attiecas uz ES/EEK pilsoņiem un kādas ir mūsu tiesības. Patiesībā pietiek ar tiešsaistes veidlapas aizpildīšanu. Nav jāiepazīstas ar sevi kādā policijas departamentā.

Vēlāk es uzzināju par vēl vienu šķērsli, kas ir pretrunā brīvas pārvietošanās principam. Vismaz Norvēģijā, kur esmu sākotnēji, cilvēkiem nav jāpiesakās vecuma pensijai. Tā tiek maksāta automātiski, kad jūs sasniedzat 67 gadu vecumu, kā tas ir. Nezinu, vai citās valstīs tas atšķiras, bet es uzskatu, ka nav loģiski, ka ir jāpiesakās uz kaut ko, kas ir tiesības. Ar nodokļiem, ko mēs maksājam par pensiju visu mūžu. Tā ir mūsu nauda, lai runātu.

Bet es atklāju, ka man tā jāpieprasa, un pat nezināju, ka varu saņemt savu pensiju neatkarīgi no tā, ka turpināju strādāt. Tātad man jau bija 66 gadi, pirms es par to uzzināju, un Somijā, Zviedrijā un Portugālē pensionēšanās vecums ir 65 gadi. ES pat nezināju, ka tieši tās valsts iestādēm, kurā pastāvīgi dzīvojat, ir jāvēršas pie jums citās iesaistītajās valstīs. Protams, pat somi to nezināja, un tikai es pats atklāju, ka viņi vairs neprasīja, lai man izskatītu pieteikumus Zviedrijā un Portugālē. Pirms es par to uzzināju, es jau sazinājos ar norvēģu tautiešiem un, iespējams, arī tāpēc, ka viņi rīkojās pietiekami ātri, tāpēc es saņemu pensiju no viņiem, kad šogad pagāju 67. gadā. ES to dabūju arī no somiem, bet ne no 65 gadu vecuma, jo toreiz neesmu pieteicies. Un tikai šomēnes es to dabūju no Zviedrijas, un es vēl neko neesmu dzirdējis no Portugāles.

Papildus šim haosam man šķiet, ka esmu sodīts, jo esmu strādājis un samaksājis nodokļus četrās dažādās valstīs. Katra valsts acīmredzami nolēma, ka mani aktīvie gadi nav pilna pensija, tāpēc, lai gan esmu samaksājis nodokļus jau 50 gadus, esmu sadalījies četros indivīdiem, kas saņem tikai sūdu. Ja kustība patiešām būtu bijusi brīva, tad nekas no tā nebūtu vajadzējis. Tā nav brīva, ja jūs ekonomiski soda par pārcelšanos no vienas dalībvalsts uz citu.

Pastāv arī citi šķēršļi. Kopš 1992. gada man ir bijis tāds pats darbs kā ārštata karikatūristam un ilustratoram, galvenokārt tam pašam Somijas dienas laikrakstam. Mani ienākumi gadu gaitā ir bijuši diezgan stabili, bet, tā kā esmu ārštata darbinieks, man nav darba līguma. Tāpat man vajadzētu būt iespējai pārcelt ekonomikas vēsturi no valsts uz valsti, kas atvieglotu bankas kontu atvēršanu, pieteikšanos aizdevumiem un interneta un mobilo sakaru pakalpojumu saņemšanu, automašīnu iegādi, dzīvokļu īri utt. Taču šajā sakarā tiek uzskatīts, ka tas ir jaundzimušais vai ārvalstnieks no kosmosa.

Tas ir arī šķērslis brīvai kustībai.

Esmu pārliecināts, ka ir kas vairāk par šo, un šodien mums ir pandēmija, un mums ir bijusi tā dēvētā bēgļu krīze, kas ir radījusi jaunus šķēršļus, bet es domāju, ka tam būtu jāpievērš uzmanība, ja vēlamies saglabāt un attīstīt ES.