Pēc viena no briesmīgākajiem kariem, proti, Otrā pasaules kara, kad tika bombardēti nevainīgi iedzīvotāji un tika nogalinātas minoritātes, tika nolemts, ka ģimenēm šādos nāvējošos apstākļos būtu jāpiešķir patvērums drošās valstīs.
Tobrīd šķita, ka tas ir loģisks secinājums. Tomēr šķiet, ka kaut kas ir ļoti nepareizs ar mūsu imigrācijas politiku.
Tikai nepārprotiet mani. Ja ģimeņu dzīvība ir apdraudēta ielās, kur tās plosās bumbas un granātas, tā ir humāna rīcība, lai piedāvātu šiem cilvēkiem patvērumu kara laikā, ja viņiem nav drošu zonu savā valstī.
Laimīgā karā iesaistīto valstu skaits ir ierobežots.
Tomēr es nevaru palīdzēt justies bagātīgam un uztrauktam par pašreizējo situāciju.
Tā kā strausu politika un ziņu mediji skaloja smadzenes, mēs, neuzdodot jautājumu, zvanām ikvienam, kurš ieceļo Eiropas teritorijā bez derīgiem dokumentiem, “bēglis” vai “patvēruma meklētājs”: patvērums vai patvērums?...
Mēs saskaramies ar pastāvīgu migrantu plūsmu no valstīm, kas nav kara valstis, kuru paspārnē ir Āfrikas valstis, piemēram, Maroka.
Saskaramies ar to, patiesībā šie cilvēki ir imigranti, kas kandidē un cenšas uzlabot savu ekonomisko dzīvi.
Nekas ar to nekļūdās, ja viņi ieceļo Eiropā pēc tam, kad sekmīgi nokārtota atļaujas piešķiršanas procedūra. Procedūra, kas novērtē, vai cilvēks, pateicoties savām īpašībām, var sniegt papildu vērtību mūsu Eiropas sabiedrībai!
Tas ir pretstatā iebraukšanai ar kuģi, kas saka: “Šeit es esmu Eiropa, parūpējies par mani un samaksāju man, tavu problēmu!”
Laivas ceļojumi, kurus, starp citu, organizē noziedzīgas kontrabandistu organizācijas, kas aizpilda savas tauku kabatas uz Eiropas nodokļu maksātāju rēķina. Izmaksas, kas var sasniegt līdz 1000 ES uz vienu migrantu mēnesī. Nauda, kas mums vajadzīga mūsu slimnīcām, skolām, universitātēm un sociālajam nodrošinājumam!
Eiropas politika ir pārāk hipokritiska, lai to novērstu, nosūtot migrantus no valstīm, kas nav kara valstis, atpakaļ uz vietas (acīmredzami drošās laivās) vai bloķējot viņus jau uz teritoriālajiem ūdeņiem un robežām.
Tā vietā, lai īstenotu stingru robežu politiku, mēs drīzāk ļaujam migrantiem rotēt nometnēs. Pilnīgi bezatbildīga pieeja!
Kā pilnīgas bezpalīdzības aktu Eiropa aicina kaimiņvalstis, kuru pakļautībā ir Turcija un Maroka, spēlēt mūsu “robežsardzi”, neļaujot cilvēkiem šķērsot mūsu robežu.
Šī strausu politika ar tai sekojošo migrantu ūdenskritumu ir netaisnīga pret Eiropas iedzīvotājiem, kuriem ir pašiem savi veci cilvēki un kuri ir slimi, lai tos aprūpētu. Tas rada sašutumu un nemierus un kūda uz naidu mūsu sabiedrībā – sociālo audzēju, kas aug arvien vairāk.
Protams, ir arī valstis, kas atgūstas no kara. Šādas valstis parasti tiek iznīcinātas un izpostītas, un tās ir jāatjauno.
Vai viņiem būtu jāsaņem palīdzība? ES tā domāju. Pēc kara Eiropa saņēma palīdzību, kuras laikā maršals palīdzēja Vācijai.
Ir labi palīdzēt valstīm atgriezties uz kājām, bet tai jābūt to sviedriem, tāpat kā valstij! Jauni veseli cilvēki, kas meklē “bēgļus” no savas valsts veidošanas, nepadarīs pasauli par labāku vietu.
Paskaties uz šo recepti:
Eiropa 1945. gadā bija briesmīgā stāvoklī pēc viena no visu laiku postošākajiem kariem. Mūsu vecvecāki ir strādājuši pie tā, lai atjaunotu iznīcinātu un sagrautu Eiropu. Tieši viņu sviedri atguva Eiropu uz kājām un paņēma veselu grūtu darbu paaudzi.
Mums ir vajadzīgas skaidras Eiropas robežas ar skaidriem noteikumiem, kurus saprot visa pasaule, un mums ir vajadzīga skaidra izpilde, nevis lieki lūdzot ārvalstis “aizsargāt” mūs.
Beidzot pārstāsim
runāt par Grieķijas robežu, Spānijas piekrasti utt. Tās ir Eiropas robežas un piekrasti! Eiropas atbildība!
Ierakstīt komentāru
Lai varētu pievienot komentārus, jums ir jāautentificējas vai jāreģistrējas.Komentāri