Eiropas pilsoņu iniciatīvai ir vēl vairāk jādažādo līdzdalība ES

Eiropas pilsoņu iniciatīva (EPI) ir svarīgs pirmais solis, lai dažādotu ES politikas veidošanā iesaistīto ieinteresēto personu loku. Tomēr joprojām ir iespējami uzlabojumi. EPI nosaukumā ir jāiesaista visi ES iedzīvotāji, bet tā drīzāk ir instruments organizētai pilsoniskajai sabiedrībai ar transnacionāliem tīkliem. Uzlabojot interneta infrastruktūru un pievēršot uzmanību marginalizēto, mazāk izglītoto kopienu iesaistei, visiem Eiropas pilsoņiem tiks nodrošināta labāka piekļuve dalībai EPI. Turklāt, pieļaujot pretrunīgākas iniciatīvas un lielāku Komisijas politisko apņemšanos, EPI ilgtermiņā kļūs par spēcīgāku instrumentu.

Pirmajā mirklī EPI ir unikāls instruments pilsoņu transnacionālai līdzdalībai. Saskaņā ar tās juridisko struktūru tā ir dažādu tiešās demokrātijas veidu kombinācija, kas jau pastāv valstu kontekstos.

EPI jauninājums ir saistīts ar pilsoņu līdzdalības valstu un Eiropas līmeņa sasaisti pirmo reizi. EPI ieviešana 2012. gadā radīja lielu entuziasma un iniciatīvu priekšlikumu vilni no dažādām pilsoniskās sabiedrības ieinteresētajām personām. Tomēr otrajā mirklī kļūst skaidrs, ka EPI ir tikai līdzšinējās institucionālās prakses turpinājums, kam ir iespējas veikt uzlabojumus, lai atbilstu tās nosaukumam.

Kā liecina pētnieks Florian Grotz savā dokumentā par tiešo demokrātiju (vācu valodā), pēdējo 30 gadu laikā līdzdalības instrumentu skaits un izmantošana visā pasaulē ir palielinājusies. Manuprāt, šķiet, ka, dodot pilsoņiem īslaicīgu ietekmi politikā (pēc vēlēšanām), izmantojot referendumus, pilsoņu iniciatīvas un citus instrumentus, vadītāji bieži vien cer stiprināt savu lēmumu pieņemšanas leģitimitāti un politisko sistēmu kopumā. Turklāt ES institucionālajā sistēmā EPI ir turpinājums jau pastāvošajai praksei palielināt ieinteresēto personu iesaisti. Gadu gaitā ES ir ieviesusi daudzus līdzdalības instrumentus, piemēram, ieinteresēto personu forumus un citus apspriešanās mehānismus. Zinātnieki, piemēram, Beate Kohler-Koch, ir nodēvējuši šo uzvedības maiņu par “Eiropas iestāžu līdzdalības pagriezienu”.

Lai gan ES līmeņa līdzdalības instrumenti ir svarīgs apliecinājums par atvērtību pilsoņu vēlmēm un viedokļiem, galīgo lēmumu pieņemšanas pilnvaras parasti paliek iestāžu ziņā. Līdz šim EPI juridiski nesaistošā rakstura dēļ neviena iniciatīva nav devusi konkrētus politikas rezultātus, ko vēlējušies organizatori, un tikai labi strukturētām kampaņām ir izdevies savākt vienu miljonu paziņojumu par atbalstu. Akadēmiķi ir kritizējuši citus ES līdzdalības eksperimentus par to, ka viņi nav vienlīdzīgi pauduši viedokli iedzīvotājiem un ka tajos dominē uzņēmumi un nozares organizācijas.  Šādas kritikas piemērs ir Thorsten Hüller (2011) “Playground or Democratisation? Jaunas līdzdalības procedūras Eiropas Komisijā”, un Christian Marxsen dokumentu “Atklātas apspriešanās ar ieinteresētajām personām Eiropas līmeņa pilsoņu vēlēšanās?”. Jautājums ir par to, vai EPI ir pamats tādai pašai kritikai.

Viena no pirmajām un veiksmīgākajām iniciatīvām “Right2Water” skaidri parāda EPI problēmas. “Right2Water” organizēja Eiropas Sabiedrisko pakalpojumu arodbiedrību federācija, un tā pieprasīja, lai cilvēktiesības uz ūdeni tiktu nostiprinātas Eiropas tiesību aktos. Ūdens iniciatīvas organizatoriem bija gadu pieredze kampaņās, pasaules mēroga tīkls un pietiekams finansējums. Neraugoties uz veiksmīgo parakstu vākšanas kampaņu, šīs EPI rezultātā organizatoru prasību rezultāti tiek “vājināti”. Savā atbildē uz spriedumu lietā Right2Water Komisija secināja, ka ūdens nodrošināšana ir dalībvalstu kompetencē. Tā vietā, lai uzņemtos vērienīgākas saistības, ES rīcība koncentrējās uz tehniskākiem aspektiem, piemēram, dzeramā ūdens kvalitāti.

Papildus lietai “Right2Water” esmu pārbaudījis apstākļus, kuru dēļ manas doktora disertācijas ietvaros veiksmīgi vai neveiksmīgi noritēja dažādu EPI parakstu vākšanas kampaņas. ES definēju panākumus kā EPI spēju savākt parakstu skaitu, kas vajadzīgs, lai iesniegtu tiesību akta priekšlikumu Eiropas Komisijai: 1 miljons. Esmu konstatējis, ka tikai organizatori ar iepriekš pastāvējušiem partnerorganizāciju tīkliem, ievērojamiem finanšu resursiem, personālu un reklāmas stratēģiju spēja sasniegt vairāk nekā vidējo parakstu skaitu.

Mani pētījumu rezultāti liecina, ka, lai gan EPI nosaukums liecina par “parasto” pilsoņu iesaistīšanu, pēdējo gadu pieredze liecina, ka ES dod priekšroku tādu profesionalizētu starptautisku NVO iesaistīšanai, kuras apvieno pilsoņu prasības. Turklāt iniciatīvām bez angliski runājošiem aktīvistiem bija grūtāk veidot tīklus un mobilizēt atbalstu ārpus savas valsts. Lai gan jaunākā EPI reforma atvieglo organizatoriem uzlikto administratīvo slogu, piedāvājot virkni atbalsta pakalpojumu, tā nemaina veidu, kā EPI darbojas ES.

Liela daļa EPI parakstu ir savākti tiešsaistē, padarot EPI ļoti pievilcīgu jaunākajām paaudzēm. Tiešsaistes aktīvisma nozīme ar EPI starpniecību, visticamāk, turpināsies, jo Covid-19 pandēmija liek cilvēkiem sociāli distancēties un palikt mājās. Tas rada vēl vienu bažu par visu pilsoņu vienlīdzīgu iesaistīšanos EPI, kas bieži vien netiek ņemta vērā: interneta pārklājums ES nav universāls, un joprojām pastāv plaisa starp lauku un pilsētu teritorijām. Tā kā iedzīvotājiem no pilsētu teritorijām nav piekļuves internetam, viņiem varētu būt mazāka iespēja piedalīties EPI.